2012. gada Pasaules čempionāts hokeja Latvijas izlasei aizsākās ar ideoloģisko pretinieku - Krievijas komandu. Naktsklubā "Jelgavas Baltie Krekli" ieradās vairāki simti hokeja fanu, lai vēroto spēli uz lieliem un maziem TV ekrāniem.
Te pat spēli vēroja Sandis Ozoliņš, Lauris Dārziņš un Mārtiņš Karsums.Patriotiski noskaņoti jaunieši dziedāja dziesmas, lai atbalstītu savu mīļoto komandu.
Spēle uzsākās ļoti labi, jo Latvijas izlasei izdevās nosēdināt spēles tempu, kas ļāva gūt pirmos vārtus. Tomēr otrās trešdaļas vidū Krievijas izlase atkoda mūsu taktisko gājienu un paātrināja spēles gaitu un atguva divus vārtus. Pēdēja trešdaļā mūsu izlase nespēja savākties un mainīt spēles raksturu un ielaida trīs ripas uz kurām spēja atbildēt ar vieniem gūtiem vārtiem.
Jau kuru čempionātu mani piemeklē déjà vu sajūta. It kā komanda spēle labi, bet spēles gaitā nespēj mainīt savu stratēģiju un taktiku. Iemetam vērtus un ieslīgst pašapmierinātība. Un tā notiek no gada uz gada. Vai tad tiešām negūstam mācību no iepriekšējiem čempionātiem? Šodien Latvijai bija jāuzvar, jo Krievijas izlase pavisam nebija gatava spēlei, bet mēs to neizmantojām.
"Vai Jūs esat redzējuši dzīvu Džekiju Čanu?"
Nē, tikai mirušu. Ļoti nekorekti noformulēts jautājums!
Piedāvājiet citu.
Ierakstīt komentāru